Lai cilvēki ar redzes problēmām varētu iekļauties sabiedrībā – dzīvot pilnvērtīgu dzīvi un izmantot savas prasmes ikdienā, viņiem nepieciešams draugs, asistents, palīgs, kas spēj redzēt un brīdināt. Lielu daļu no visa iepriekšminētā var sniegt servisa suns, kurš skatās viņu vietā, sniedz draudzīgu pieskārienu un droši ved pa zināmiem un nezināmiem ceļiem. No 28. līdz 30. jūnijam Daugavpilī tikās suņu pavadoņu turētāji un aktīvi sabiedrības locekļi, lai piedalītos servisa suņu biedrības “Teodors” organizētajos semināros. Izglītojošo nodarbību programma īstenota pateicoties AS “Latvijas valsts meži” (LVM) ziedojumam sociālās jomas projektiem, ko administrē fonds “Ziedot.lv”.
Projekta ietvaros plānots organizēt trīs dienu garus praktiskus treniņus un seminārus četrās Latvijas pilsētās: Rīgā, Cēsīs, Daugavpilī un Liepājā. “Uz semināriem tiek aicināti gan jau esošie suņu turētāji, gan kucēnu audžu ģimenes, gan brīvprātīgie palīgi, kuri gatavi apgūt prasmes, lai palīdzētu cilvēkiem ar suni. Neredzīgie ir visā Latvijā un ne jau vienmēr es pati vai kāds cits pieredzējis servisa suņu treneris var aizbraukt pie suņa turētāja, ja radusies kāda problēma. Piemēram, pārrakta iela var būt nepārvarams šķērslis. Arī šādos gadījumos ir nepieciešama konsultācija un jaunu prasmju apgūšana gan sunim, gan viņa saimniekam”, stāsta kinoloģe un servisa suņu trenere Zaiga Kļaviņa.
Servisa suņu apmācība – labdarības projekts
Šobrīd Latvijā oficiāli reģistrēti ir 8 suņi – pavadoņi. Vispieredzējušākais no tiem ir Teodors, kuru sagatavojusi Zaiga Kļaviņa.
Suņu apmācība sākas jau no mazotnes – apmēram divu mēnešu vecumā kucēni, visbiežāk labradori, nonāk tā dēvētajās audžu ģimenēs, kur tie dzīvo līdz gada vecumam. “Kucēnus izvēlamies no zināmiem vecākiem – viņiem jābūt pilnīgi veseliem un ar labu raksturu. Taču tikai puse no kucēniem beigās izrādās derīgi šim darbam. Audžu ģimenēs kucēni apgūst pirmās paklausības iemaņas, iziet socializācijas posmu un pēc gada atkal tiek testēti. Ja pirmajā posmā redzams, ka suns ir derīgs tālākai apmācībai, sākas specializētie treniņi, kas ilgst no 6 mēnešiem līdz pat gadam. Latvijā servisa suņu sagatavošanu valsts neapmaksā, tāpēc es no savas ģimenes budžeta varu atļauties gadā sagatavot apmēram 2 suņus,” teic servisa suņu trenere Zaiga.
Arī tad, kad suns ir labi sagatavots un nonācis pie neredzīgā saimnieka, darbs nebeidzas. Ik pa laikam ir nepieciešama jaunu iemaņu apgūšana – jāmācās gan sunim, gan saimniekam, lai solis būtu raits abiem. Visbiežāk papildus apmācības un konsultācijas nepieciešamas, ja ierastajos maršrutos notikušas izmaiņas, vai nepieciešams apgūt jaunus ceļus – jāmācās braukt sabiedriskajā transportā, aiziet uz veikalu un darbu.
Latvijā vairāki suņi ir nonākuši no biedrības “Teodors” Somijas draugiem – suņu treneriem un kucēnu audžuģimenēm. Runājot par audžu ģimenēm, biedrības valdes locekle Gunta Bite uzsver: “Atrast audžu ģimeni nav nemaz tik vienkārši. Gada laikā suns pieaug pie sirds un vēlāk no viņa ir ļoti grūti šķirties. Faktiski tā ir cilvēku uzupurēšanās kāda neredzīga cilvēka labā. ”
Teodors un Aleksejs
Aleksejs Volkovs, biedrības “Teodors” valdes priekšsēdētājs, kopā ar Teodoru ir jau vairākus gadus. Aleksejs stāsta: “Pēc Teodora ienākšanas manā dzīvē viss ļoti mainījās. Kopā mūs uzaicināja uz TV raidījumu “Ķepa uz sirds” un mums bija iespēja plašākai sabiedrības daļai parādīt, kas ir servisa suņi un ko tie nozīmē neredzīgam cilvēkam. Būtībā esmu pilnā mērā iekļāvies sabiedriskajā dzīvē – ikdienā strādāju par sociālo rehabilitologu – mācu neredzīgajiem braila rakstu, piešūt pogas, gatavot ēst un pat nodzīt bārdu. Kopā ar Teodoru braucam gan ar pilsētas sabiedrisko transportu, gan vilcienu. Esam lidojuši uz ārzemēm un veikuši citas lietas, kas bez Teodora nebūtu iespējamas. Sabiedrība neredzīgu cilvēku ar suni uztver ļoti pozitīvi – vienmēr saņemam palīdzību, pat to neprasot.”
Lasīt vairāk: