Mežam ir būtiska loma klimata pārmaiņu mazināšanā, nodrošinot oglekļa uzkrājumu augošos kokos un koksnes produktos. Lai oglekļa uzkrājumu paaugstinātu, svarīgi dati par šo rādītāju dažādā audžu vecumā un izpratne par to ietekmējošiem faktoriem. Īpaši nozīmīga, taču iztrūkstoša ir informācija par oglekļa uzkrājumu vecās audzēs, kuru platība kā Latvijā, tā Eiropā kopumā pieaug.

Pētījuma mērķis ir novērtēt oglekļa uzkrājumu vecās, saimnieciskās darbības ilgstoši neietekmētās priedes, egles, bērza un apses mežaudzēs, salīdzinājumā ar pieaugušām audzēm.

Kopumā uzmērītas un analizētas 117 pāraugušas mežaudzes, t.sk. 82 audzes meža tipos ar auglīgu minerālaugsni (damaksnis un vēris, kas aizņem 40% Latvijas meža platības), par ko apkopota informācija šajā pārskatā. Kokaudze uzmērīta kopumā 507 parauglaukumos, salīdzinājumam izmantojot Meža statistiskās inventarizācijas (MSI) III cikla datus 447 parauglaukumos pieaugušās audzēs. Augsnes un zemsegas paraugi ievākti kopumā 157 audzēs – gan vecās, gan pieaugušās.

Pētījumā iegūti Eiropas mērogā unikāli dati par oglekļa uzkrājumu pāraugušās lapu koku audzēs un nozīmīgi paplašinātas zināšanas par šī elementa uzkrājumu pāraugušās skujkoku audzēs. Šo informāciju būtiski izmantot, vērtējot dažādu stratēģisko un politisko lēmumu ietekmi uz kopējo ekosistēmas oglekļa uzkrājumu mežos.

Konstatēts, ka meža tipos ar auglīgu minerālaugni pāraugušās audzēs, kurās vecie koki ir dominējošais meža elements, kopējais ekosistēmas oglekļa uzkrājums ir: priedes audzēs 317 ± 113,1 C t ha^-1, egles audzēs 293,9 ± 87,33 C t ha^-1, apses audzēs 337,8 ± 28,51 C t ha^-1, bērza audzēs 302,8 ± 43,00 C t ha^-1. Pāraugušo audžu kopā konstatēta nozīmīga oglekļa uzkrājuma variācija koku biomasā (variē no 90 līdz 252 C t ha^-1) un atmirušajā koksnē (variē no 3 līdz 29 C t ha^-1), kas nav saistīta ar audžu vecumu (priedes audzes no 163 līdz 218 gadiem; egles audzes no 170 līdz 205 gadiem; apses audzes no 104 līdz 135 gadiem), izņemot bērza audzes, kur līdz ar vecumu (no 123 līdz 148 gadiem) uzkrājums samazinājās.

Vidēji pusi no kopējā ekosistēmas oglekļa uzkrājuma kā pāraugušās (47-59%), tā pieaugušās (45-54%) audzēs veido dzīvā koku biomasa, kas ir lielākā oglekļa krātuve. Tātad ikgadējā oglekļa uzkrājuma maksimizēšanai nozīmīgi nodrošināt augstu audzes ražību. Laika periodā starp pieaugušo (MSI dati) un pāraugušo audžu stadiju (pētījumā ievāktie dati), kas skujkokiem bija vidēji 93 gadi un lapu kokiem vidēji 58 gadi, oglekļa uzkrāšanās mežaudzēs turpinājusies. Tomēr vecās (pāraugušās) audzēs ikgadējais oglekļa uzkrājums ir būtiski mazāks nekā jaunākās, īpaši – skujkoku audzēs. Tātad mežaudzes bez mežsaimnieciskās darbības konkrētajā laika posmā turpina lēni uzkrāt oglekli. Tomēr šāda situācija saglabājas tikai tikmēr, kamēr koku vecuma un/vai dabisko traucējumu ietekmē nemainās dominējošais meža elements (veca kokaudze), līdz ar to audžu saglabāšana pēc pieaugušas audzes vecuma sasniegšanas nenodrošina zemes resursu efektīvu izmantošanu oglekļa uzkrājuma maksimizēšanai.

Pētījumus pēc AS "Latvijas valsts meži" pasūtījuma veica LVMI Silava pētnieku komanda vadošā pētnieka Āra Jansona vadībā.