AS “Latvijas valsts meži” un Latvijas Valsts mežzinātnes institūta sadarbības projekta “Platlapju mežaudžu stabilizējošā loma ilgtspējīgā mežsaimniecībā Latvijā” pētījumos 2016. gadā par vīksnas, skābarža un dižskābarža audžu izvietojumu Latvijā, audžu uzbūvi un dinamiku, kā arī platlapju sugu atjaunošanās procesiem, iegūtas vairākas jaunas atziņas.

Projekta gaitā ir sastādītas platlapu sugu izplatības kartes, kur katrai sugai aprēķināta audžu platība dažādu teritoriālo vienību sistēmās. Vīksnas audžu kopējā platība ir 2168.2 ha (0.07% no kopējās mežu platības). Lielāko daļu (2064.0 ha) vīksnas audžu apsaimnieko privātie meža īpašnieki un pašvaldības, LVM uzraudzībā ir 104.2 ha (9.4%) vīksnas audžu. Vīksnas audzes ir lokalizētas, galvenokārt, Austrumlatvijā – Gaujaszemes, Dienvidvidzemes un Vidzemes augstienes ainavzemju (dabas reģionu) upju ielejās (augstā paliene, virspalu terases) un gravu nogāzēs. Latvijā vīksnas audžu izvietojums un daudzums nav saistīts ar klimatiskiem faktoriem, bet gan lokāliem, upju ielejām raksturīgiem vides apstākļiem un augtenēm (aluviālie nogulumi, nozīmīgas periodiskas augtenes mitruma svārstības u. c.); vīksnu augu sabiedrības ir azonāls veģetācijas tips.

Mežaudžu strukturēšanās un dinamikas analīzei izveidots ilglaicīgu parauglaukumu tīkls vīksnu, skābaržu un dižskābaržu mežaudzēs. Vīksnas audžu vidējā krāja novērojumu laukumos ir 510 m3/ha (lielākā Zemgales līdzenumā Rītausmas briestaudzē – 635 m3/ha), skābarža audžu vidējā krāja – 488 m3/ha (lielākā Mazgramzdā, vidēja vecuma audzē – 595 m3/ha), bet dižskābarža audžu vidējā krāja ir 430 m3/ha (lielākā Aucē, vidēja vecuma audzē – 618 m3/ha). Atmirusī koksne vīksnas audzē vidēji ir 37 m3/ha, skabārža audzē – 30 m3/ha, dižskābarža – 20 m3/ha. Vīksnas, skābarža un dižskābarža audžu veselības stāvoklis ir labs, audžu valdošo sugu vidējā defoliācija ir mazāka par 25% (koki ar nedaudz bojātiem vainagiem) – vīksnai vidējā defoliācija ir 22.6%, skābardim – 16.6%, dižskābardim – 18.3%.

Pamatojoties uz fitosocioloģiskiem kritērijiem (audzes sugu sastāvs, paaugas vitalitāte un daudzums, u.c.) vīksnas un gobas mežaudžu ģenētisko resursu saglabāšanai rekomendēti divi mežu masīvi: Austrumvidzemes mežsaimniecības Strenču iecirknī (102. kvartāla apgabals 209. kvartāls 25. nogabals) un Zemgales mežsaimniecības Bauskas iecirknī (509. kvartālu apgabals 366. kvartāls 9. nogabals). Jaunaudzēs kociņiem vidēji uzskaitītas 1.3 galotnes - lielākais galotņu skaits konstatēts apsei un ozolam, kuru veidošanos veicina pārnadžu bojājumi. Stumbru un zaru kvalitāti 4 būtiski ietekmē audzes biezums, sabiezinātās audzēs kokiem veidojas līki stumbri un neproporcionāla zarošanās. Vissliktākā zarošanās un nekvalitatīvākie stumbri konstatēti gobām un apsēm. Labāka koku kvalitāte ir mistrotās audzēs.

Izvērtējot gobu un vīksnu dabisko atjaunošanos jaunaudzēs un izcirtumos, secināts, ka gobas atjaunojas pietiekamā biezumā (3978 koki/ha) un apm. 80% jauno kociņu nav inficēti ar Holandes gobu slimību. Savukārt vīksnas sastopamība ir daudz mazāka, taču tās nav inficētas ar Holandes gobu slimību un dzīvnieku bojājumi uz tām konstatēti būtiski retāk, tāpēc vīksnai nākotnē varētu būt lielāks potenciāls.